dzīves stāsts no Anitas

Priekšvārds

Esmu saņēmusi dažus ierosinājumus uzrakstīt par savu dzīves pieredzi un aprakstu par dzīvi sociālās aprūpes mājā ''Gauja’' Inčukalna pagastā.

Rakstīšana man izraisa spastikas uzliesmojumus, tāpēc es rakstu ļoti, ļoti reti.

Mana dzīves pieredze

Nolaidīgas un /vai pārgalvīgas medmāsiņas rīcības dēļ Stradiņu slimnīcas dzemdību nodaļā, man nākot pasaulē netika sniegta tāda palīdzība, kādu, iespējams, būtu varējusi sniegt savlaicīgi klāt pieaicināta daktere.
Mans tētis tobrīd bija ilgstošā komandējumā Jaungvinejā un viņš neesot iedomājies manai mammai pajautāt par to, vai viņa ir informēta, ka dzemdību nodaļā esot jādod kukulis, lai nodrošinātu labāku attieksmi un medicīnisko aprūpi.

Kad ar novēlošanos atnāca ārste, viņa paspēja izglābt manas mammas dzīvību, bet es sapinusies nabas saitē jau biju atstājusi savu fizisko ķermeni.
Neapzinoties kādas varētu būt sekas, mamma gribēja, lai mani atdzīvinātu.
Bija 3 atdzīvināšanas mēģinājumi un pie trešā mēģinājuma, diemžēl, mana sirds sāka pukstēt un es to neesmu spējusi apstādināt, iespējams, ka vēl līdz šai dienai, ja vēl neuzzināji par manu laimīgo aiziešanas mirkli.
Daktere teica, ka man esot stipra sirds.

Manas prombūtnes laikā, būdami bez skābekļa padeves, arī daļa neironu galvas smadzenēs pārstāja funkcionēt un ārsti uzstādīja diagnozi – Bērnu cerebrālā paralīze.

Šinī pārdzimšanas reizē nonācu pilnā ģimenē ar gādīgu un iepriecināt spējīgu tēti, mammu, kura rūpējas par mani kā spēj un vēl arī ar djadjuku un babuku, kuri padarīja manu bērnību saulaināku un, ar omīti, pie kuras sanāca attālāka vizināšanās uz laukiem un, vai nu pati omīte, vai arī viņas vidējā meita – mani katrā ciemošanās reizē pacienāja ar tikko izceptām pankūkām, kurās tika ietīta tā zapte, kura man vislabāk garšo – zemeņu ar lielām ogām.

Līdz 11 gadu vecumam, periodiski un sistemātiski uz pāris mēnešiem, es tiku sūtīta ārstēties, kā man likās trimdā, uz sanatoriju ''Meža māja'' un pēcāk arī uz sanatoriju ''Sprīdītis’''.
Atveseļošanās iestādēs es ļoti, ļoti ilgojos pēc vecākiem un man bija skumji un, mana pašsajūta pasliktinājās, bet kad nokļuvu mājās – atkal normalizējās.

Kad es vēlējos māsiņu vai brālīti, maniem vecākiem ''no kāpostu lauka stārķītis atnesa’' jaunāko meitu.
Man bija iespēja māsiņai dziedāt priekšā pašas sacerētas dziesmiņas, rotaļājoties ar lellēm rādīt pašas sacerētas lomu spēles, lasīt priekšā grāmatas.

Gribēju māsiņu, jo biju cerējusi, ka viņa un es – mēs abas kopā - jutīsimies laimīgas....

Gribēju arī sunīti un, kad beidzot dabūju kucīti, tad viņa arī dabūja ciest no .....
Tomēr ar kucīti Dēziju mums bija savi laimes mirklīši esot kopā un brīvā vaļā pastaigājoties pa mežu un rotaļājoties ar bumbu, vai nūju un, cīkstoties virves vilkšanā. Viņa spēja dāvāt tādu Mīlestību, kādu reti kurš pat no cilvēkiem spēj.

Iespējams, kādā no iepriekšējām dzīvēm gribēju, lai man būtu abi vecāki un māja ar dārzu un man arī šinī dzīvē tika skaista, mīļa māja, kurā, lai kā es arī centos, es nespēju uzturēt ilgstošu kārtību - un mani mīloši, gādīgi vecāki, kuri mierīgi sadzīvot tā arī neiemācījās – vismaz šinī dzīvē ne.

Gribēju palīdzēt vecākiem, – uzkopu telpas, ravēju dārzā dobes, ganīju un baroju mājputnus un pieskatīju mājdzīvniekus.
Tas bija emocionāli man sāpīgi, ka vecākiem nesanāca ar mani veidot cieņpilnu dialogu par to, no cikiem līdz cikiem un kādu tieši apjomu darba es spēju labprātīgi izdarīt un tā vietā viņi izteica savu neapmierinātību, ja pirms mājsaimniecības darbiem gāju pastaigāties pa mežu, bet pēc darba man vairs nebija spēka kaut kur aiziet.

Gribēju uzsākt patstāvīgu dzīvi un, šoreiz labprātīgi, meklēju skolas, kurās mācīties un tādas arī atradu un atklāju, ka tajās mācoties ilgstošāku laiku, nekļūstu laimīgāka, taču man ļoti patika braukt uz skolām un klātienē klausīties lekcijas un piedalīties diskusijās.

Daudz ko gribēju, tāpēc bija vajadzīga nauda – it īpaši, kad turpināju mācīties augstskolā, tāpēc ka uz turieni, sākot no trešā mācību gada, man vairs nebija citu iespēju kā vien pašai vienu darba nedēļu mēnesī braukāt ar taksometru turp un atpakaļ no skolas, kas dienā izmaksāja ap 20Ls un, vēl mājās vēl bija vajadzīgs interneta pieslēgums un tā vēl un vēl, jo nebija taču attaisnojami ar taksometru braukt, lai tikai nokļūtu sabiedrībā un izklaidētos, bet pa ceļam no augstskolas varēju nekontrolēti iebraukt tur, kur vēlējos pabūt kopā ar draudzeni.

Iespējams, ka man ir talants rakstniecībā, taču es atsakos tajā izpausties, atceroties skolas gados iemocītos dzejoļus un izmocītos sacerējumus, jo ja manas rakstīt spējas tiktu atzītas par labām esam, tad kāds kādam tos uzspiestu lasīt, apcerēt un zubrīt, bet es gribu, lai bērni vairāk draudzētos un būtu dabā.

Gribēju atalgotu darbu un dabūju, taču nevis savā apgūstamajā profesijā, bet pieprasījums bija pēc tulkojumiem no krievu valodas latviešu valodā par to kā Eiropas savienības valstīs likumus apiet ar līkumiem, lai dabūtu dzīves vietas pierakstu kādā no tām.

Tētis ar mani lepojās un žurnālisti par mani interesējās, jo es taču bez roku palīdzības rakstīju un bez normālas iespējas braukt uz skolu tomēr braucu, lai gan sociālais dienests nespēja segt visus taksometru izdevumus.
Es izjutu pārgurumu no skolā un darbā uzdotajiem rakstu darbiem ar tādiem teksta saturiem, kuri, manuprāt, nebija tā vērti, lai izšķiestu savu laiku un enerģiju ar tiem noņemoties.
Tomēr bija arī kāds pozitīvs izņēmums, kad es izgāju praksi tajā vidusskolā, kurā agrāk mācījos un ievērojamā krievu pedagoga M. Ščetiņina ideju ietekmē ar iedvesmu uzrakstīju diplomdarbu par pašpietiekamības skolas modeli sociālā pedagoga lomu tajā.

Man teica, ka es esmu kaut ko ne tā izdarījusi un tāpēc ģimenē attiecības esot ne tādas kā vajag un tieši tāpēc, es centos uzlabot attiecības ģimenē un rīkojoties tā, kā toreiz uzskatīju par vajadzīgu esam, - es ļoti, ļoti daudz pati emocionāli cietu, tomēr attiecības ģimenē drusciņ normalizējās.

Man bija jau iepriekš šinī dzīvē īsāki un garāki periodi, kad veselības stāvoklis kļuva citādāks, taču šoreiz tas kļuva neciešams. Reizēm pat sanāca kliegt no mežonīgām fiziskām sāpēm un gribot uzlabot veselību slimnīcā, medikamentu izraisīto blakņu ietekmē,- man rokas atšāvās katra uz savu pusi tā, ka mājās atbraucu kā krustā piesista.

Es esmu šinī dzīvē pieredzējusi daudz dažādas intensitātes un ilguma fiziskās sāpes, taču es atceros pārsvarā tikai manu emocionālo reakciju uz tām un kustību ierobežojumus, kas ar tām ir bijuši saistīti. Pat miegā sapnī redzot fiziskās sāpes esmu brīnījusies, kāpēc es guļot gultā kliedzu un izjūtu smaguma sajūtu, lai gan fiziskās sāpes es miega sapnī neizjutu. Tāpēc emocionālās un fiziskās vardarbības izpausmes un dažādus ierobežojumus, man nenākas tik viegli izdzēst no atmiņas, bet fiziskās sāpes pašas no sevis pagaist no atmiņas.

Kāda iemesla dēļ man bija nepieciešamība doties uz Sociālās aprūpes centru ''Mežciems''

Mājās bija pārmērīgi liela spriedze, kad uzaicināju uz mājām ciemiņus un profesionāļus, kas varētu man palīdzēt atjaunot veselības stāvokli un tieši tāpēc, neredzēju citu iespēju kā tikai iet uz pansionātu ''Mežciems'' Rīgā, jo tur biju kādreiz apciemojusi paziņas, viņiem bija iespēja ratiņkrēslos pārvietoties ar sabiedrisko transportu pa Rīgu par brīvu, jo Rīgā ir pieejami autobusi ar uzbrauktuvēm un tajā pansionātā, es cerēju, ka mani biežāk apciemos draudzenes un draugi.
Paziņas, būdami tā pansionāta iemītnieki, bija un vēl joprojām ir,- ļoti neapmierināti ar sanitārīšu attieksmi pret viņiem, lai gan paši sevi viņi spēj aprūpēt.
Piedāvātais ēdiens viņiem bieži esot nepiemērots, tomēr es pati redzēju, ka pusdienās tiek piedāvātas divas zupas, lai būtu izvēle, kuru ēst. Tad jau laikam citās ēdienreizēs šādas izvēles nebija.
Istabiņas izskatījās vizuāli nepievilcīgas, bet koridori bija sakopti. Tikai tagad tur gatavojas veikt remontu.
Ar drēbēm dzīvie iemītnieki tur tiek nodrošināti, viņiem atdodot tikko mirušo iemītnieku drēbes, taču ne kurš katrs emocionāli ir spējīgs tās valkāt.
Dakteris tur esot tikai viens un rindā pie viņa iemītnieces jau sēžot no sešiem no rīta.
Mana paziņa ir vēl gados jaunāka par mani. Kad paziņa vaicāja pēc kādiem konkrētiem uzlabojumiem pansionātā un pēc palīdzības un, rehabilitācijas, viņai tika atbildēts:
''Jūs te atnācāt, nevis lai dzīvotu, bet gan, - lai nomirtu!''

Kaut arī Garkalnes novada sociālās darbinieces pat iedeva izlasīt žurnālu ''Marta'', kurā bija atspoguļota intervija ar mani, kad biju slimnīcā, tomēr viņām tika atteikts pieņemt mani kādā no Rīgas pašvaldības pansionātiem, tajā skaitā ''Ezerkrasti'', kas manuprāt atrodas vistuvāk no manām tēva mājām.

Manas izjūtas PASAC-ā ''Gauja''

Mani pieņēma Rīgas rajona Inčukalna pagasta sociālās aprūpes mājā ''Gauja''.
Brīva istabiņa atbrīvojās agrāk, nekā iepriekš bija prognozēts un aprūpes mājai izdevīgāk bija, ka tur apmetos uz eksistenci,- tieši pirms Ziemassvētkiem.
Kas to, lai zina, kā man būtu bijis labāk, jo uz tādu istabiņu, kāda man bija nepieciešama – vienvietīgā,- parasti ir jāgaida daudz ilgāku laiku.

Pasūtīju ''Svētā Jāņa palīdzības'' speciāli aprīkotu autobusiņu, ar kuru guļus stāvoklī tiku atvesta līdz aprūpes mājai. Par 36km garo ceļu bija jāsamaksā 50Ls. Šīs izmaksas apmērs liedza man uz Ziemassvētkiem atgriezties tēva mājās, lai kopā ar ģimeni pavadītu Ziemassvētkus un Jauno gadu. Toreiz vēl mans tētis bija dzīvs....

Fiziski un emocionāli es jutos dramatiski nelāgi un būtu bijis daudz humānāk, ja būtu Latvijā pieejama eitanāzija.
Kā man pa tālruni pastāstīja psiholoģiskā atbalsta dienests, tad eitanāzija ir pieejama tikai Holandē un kādā tur ASV štatā un tikai savas valsts pilsoņiem.
Tas nozīmē, ka man bija jāiepazīstas ar kādu holandieti un Holandē ar viņu jāapprecas, bet man tobrīd veselības stāvoklis bija tāds, ka es patstāvīgi nespēju strādāt ar datoru, lai internetā ar viņu iepazītos un vispār, es reti kuram vīrietim spēju uzticēties.

Kādi ir aprūpes un darbinieču darba apstākļi PASAC-ā ''Gauja''


Medicīniskā aprūpe

Sociālās aprūpes mājā ''Gauja'' no medicīniskā personāla darba dienu rītos atbrauc feldšerīte, bet pa tālruni viņa ir pieejama visu diennakti.
Medicīniskā palīdzība tiek sniegta kā nu kuro reizi. Feldšerītes rīkojumus izpilda sanitārītes un arī kā nu kurā.
Viņām pat cilvēkiem ar diabētu ir jāinjicē insulīns un no slimnīcām atvestiem iemītniekiem, jāpārsien izgulējumi.
Ir bijis gadījums, kad sanitārītes pretēji feldšerītes aizliegumam izsaukt ātro palīdzību, tomēr to ir izsaukušas un, dabūjušas rājienus, gan no feldšerītes par uzdrīkstēšanos viņu nepaklausīt, gan no ātrās palīdzības ārstes par novēlotu izsaukumu....
Parasti gan feldšerīte pati vajadzību gadījumos savlaicīgi iesaka sanitārītēm izsaukt ātro palīdzību.
Sociālās aprūpes mājā ''Gauja'' feldšerīte ir sastopama visbiežāk darba dienu rītos un sazvanāma jebkurā dienā un naktī un, varbūt tieši tāpēc, viņai ne vienmēr ir pietiekoši daudz laika un enerģijas, lai sniegtu perfektu attieksmi un medicīnisko aprūpi ik vienam cilvēkam.
Iemītniekiem būtu nepieciešami medikamenti, ne tikai tie, kurus piegādā tā firma ar kuru ir noslēgts līgums, bet arī tie medikamenti, kuri tiem reāli palīdz.

Iemītnieki vēlas, lai domstarpību gadījumos ar sociālās aprūpes mājā ''Gauja'' strādājošo feldšeri, tiem tiktu piedāvāta alternatīva iespēja konsultēties ar citu ārsti, kura atnāktu pie tiem uz aprūpes māju.

Direktorīte man teica, ka esot Sociālajā likumā ieteikts ārstiem saviem pacientiem izrakstīt tikai lētās zāles.
Tieši tāpēc feldšerīte, piemēram man, iedeva par brīvu lētāko caurejas līdzekli, jo man ik pa laikam ir fiziskas sirds sāpes.

Inčukalna pagastā ir pieejami vēl 2 dakteri, taču tikai tiem iemītniekiem, kuri ar kādu no viņiem var patstāvīgi sazvanīties un aiziet pie kāda no viņiem.
Tiesa, pie vienas iemītnieces, kura ir pierakstījusies pie ārpus sociālās aprūpes māja ''Gauja'' strādājošas dakteres,- pēc viņas telefona zvana, atnāk medmāsiņa un atnes tās zāles, kuras tieši šai iemītniecei palīdz.
Vairākas sociālās aprūpes mājas ''Gauja'' sanitārītes, kurām ir biežas veselības problēmas,- ir vīlušās Inčukalna dakteru attieksmē un kompetencē un, tāpēc brauc pie Rīgā strādājošiem ārstiem.
Daudzām sanitārītēm ir ļoti nopietnas veselības problēmas ar muguru un / vai kājām, jo viņām savā darbā iznāk daudz cilāt un grozīt fiziski smagus iemītniekus.
Sanitārītes vēlētos, lai vismaz pa dienu tiktu pieņemts darbā strādāt sanitārs-vīrietis, jo remontstrādnieks savos darba pienākumos bieži vien ir izbraucis, bet direktore brīdina, ka ja tikšot pieņemts darbā sanitārs, tad nākšoties vēl samazināt jau tā mazās sanitārīšu algas un to sanitārītes, protams, ka nevēlas un tāpēc strādā kā spēj.
Ir sanitārītes, kuras regulāri, ik pēc kāda laika perioda, daļēji paveļ, cik spēj, guļošos iemītniekus no vieniem sāniem uz otriem un ir sanitārītes, kuras to nedara vai ja arī dara, tad salīdzinoši retāk.
Sociālās aprūpes mājā ''Gauja'' ļoti rūpējas par to, lai pasargātu iemītniekus no izgulējumu rašanos un būtu ļoti labi, ja arī Gaiļezera un Siguldas slimnīcās arī par to rūpētos, jo izgulējumi rada cilvēkiem liekas ciešanas un tos ir daudz laikietilpīgāk un finansiāli dārgāk ārstēt, nekā savlaicīgi novērst izgulējumu rašanos.
Šinīs slimnīcās pārāk bieži ir sastopama pavirša un rupja attieksme pret pacientiem no medpersonāla puses.
Es pati savām acīm redzēju kā Siguldas slimnīcā vienā maiņā strādājošā medmāsiņa un sanitārīte ar savu demonstratīvi izrādīto nolaidīgo, paviršo un parupjo attieksmi no vienas guļošās pacientes tuviniekiem izspieda kukuli un dabūjušas to, kļuva iejūtīgas un atsaucīgas pret šo pacienti.
Ēdieni pacientiem šinīs slimnīcās tiek doti ļoti pieticīgi un izsniegtais maizes daudzums tiek ierobežots līdz divām šķēlēm vienā ēdienreizē.
Slimnīcā ''Gaiļezers'' dažas reizes dabūju pat siltas jau ieskābušas putras. Šinī slimnīcā manā klātbūtnē galvenā daktere neiroloģijas nodaļā studentiem stāstīja, ka es melojot, ka man mācīšanās padodas, jo lūk, rentgena uzņēmums parādot, ka man galvas smadzenēs esot pārāk ievērojams laukums ar nedzīvām šūnām, lai būtu iespēja kaut ko iegaumēt. Viņa man izrakstīja tādus medikamentus no kuriem tiešām galvā radās tāda sajūta it kā tur būtu vate, es sāku just apdullumu un manas rokas sāka automātiski griezties kā propelleri, bet mans garīgais brālis, peceptors Samirs teica, ka man no tiem medikamentiem čakru sistēma ir aizvērusies un, tāpēc ieteica atteikties no šo medikamentu lietošanas un es darīju kā viņš ieteica, jo viņa padoms bija saprātīgāks par dakteres spriešanas spējām.
Pēc tam, kad es pārtraucu lietot tos medikamentus, man blaknes pārgāja apmēram mēneša laikā.



Sanitārītes jeb aprūpētājas un viņu darbs

Sociālās aprūpes mājā ''Gauja'' strādājošām sanitārītēm ir intensitātes ziņā pamatīga darba slodze.
Sanitārītes, gan apmazgā, gan arī mazgā cilvēkus dušā, maina pamperus, pārsien izgulējumus vai citas rētas, apgriež nagus, maina gultasveļu, izdala ēdienu un baro tos, kuri paši nevar paēst, sasmalcina ēdienu tiem, kuriem nav zobu un zobu protēžu, mazgā traukus. Ir sanitārītes, kuras vēl papildus matus apgriež.
Uz vienu sanitārīti diennaktī ir ap 15-17 īpaši aprūpējamo iemītnieku. It kā pastāvot norma, ka uz vienu sanitārīti drīkstot būt tikai no četriem līdz 10 aprūpējamo,- atkarībā no tā, cik liela aprūpe ir nepieciešama katram konkrētam iemītniekam.
Kopā aprūpes mājā ir ap 30 patstāvīgi pārvietoties spējīgo un ap 30 guļošo iemītnieku.
Vienu diennakti strādā divas sanitārītes pēc tam viņas nomaina nākamās divas un starp viņu maiņām ir divas līdz trīs brīvas dienas.
Tajās dienās, kad viņas strādā, - viņām ir pārmērīga darba slodze, kas izraisa sašutumu, gan viņās pašās, gan arī iemītniekos.
Pagaidām saliekot divas sanitārītes vienā maiņā, netiek ņemta vērā viņu psiholoģiskā saderība un rodas nepatīkamas emocijas kā sanitārītēm, tā arī tiem iemītniekiem, kuriem ir vajadzīga viņu palīdzība. Tomēr ir sanitārītes, kuras savlaicīgi pabrīdina, ar kurām no kolēģēm, viņas nekādā gadījumā negribētu strādāt kopā, tad viņu vēlme tiek ņemta vērā.
Vienkārši, ir sanitārītes, kuras varbūt strādā profesionāli augstākā līmenī, bet ar kurām tā satikšana, sanitārīšu starpā, ir visai problemātiska un ir sanitārītes, kuras strādā vienkāršāk un savstarpējās attiecības veido pieņemamāk, tomēr tas tā ir ne visos gadījumos, jo ir arī sanitārītes ar kurām lielākā daļa pārējo sanitārīšu nevēlas strādāt vienā maiņā kopā, kaut arī profesionālais darba līmenis ir līdzīgs.
Ir bijuši vairāki gadījumi, ka saliekot vienā maiņā sanitārītes, kurām abām divām ir atkarība no alkohola, viņas abas divas kompānijas pēc piedzērās un ilgstošāku laiku nenāca uz iemītnieku izsaukumiem.
Tomēr, kad šīs sanitārītes atdalīti strādāja pa maiņām, katra no viņām, visbiežāk, spēja savu maiņu nostrādāt skaidrā prātā.
Sanitārītes vēlas, lai mazāk būtu guļošo iemītnieku, bet guļošie iemītnieki vēlas, lai vienā maiņā strādātu vairāk sanitārīšu.
Ja kāds no iemītniekiem vēlas parunāties ar kādu no sanitārītēm, tad visbiežāk viņai reāli nav laika veltīt viņam pietiekami daudz uzmanības, lai viņu uzklausītu un ne visiem iemītniekiem ir vienādas iespējas pārvietoties, lai satiktos ar citiem iemītniekiem, bez tam, ja gadu starpība starp iemītniekiem ir pārāk atšķirīga, tad viņu intereses mēdz būt dažādas.
Pagaidām iemītniekiem nav iespējas izvēlēties no divām vienā maiņā strādājošām sanitārītēm – vienu, kura viņu tajā dienā aprūpēs, taču viņiem ir iespēja reizi mēnesī izvēlēties sanitārīti, kura viņus mazgās sēdvannā.
Pēc nodokļu nomaksas sanitārītēm pāri paliek atlīdzība par viņu darbu vidēji no 160Ls līdz 200Ls, tomēr šī summa visām sanitārītēm par vienādu darba apjomu ir atšķirīga, jo visām nav vienādi nodokļu atvieglojumi.
Sanitārītes ir iepazīstinātas ar viņu pienākumiem, bet informācija par viņu tiesībām darba līgumos esot nepilnvērtīga. Ja direktore būtu sanitārītes vietā, tad viņa, kā izglītots cilvēks, zinātu, ka viņai ir tiesības savā darba vietā, labvēlīgā veidā, uzzināt par savām darba tiesībām un atvieglojumiem. Sanitārītēm nepietiek drosmes cīnīties kopā, par savām tiesībām, jo ir pieredze, ka uz citādi domājošiem cilvēkiem, ir darbinieces, kas ''ieēdas’''.
Uz sanitārītēm kliedz visi – kā iemītnieki, tā arī citas darbinieces, kam nav attīstītas spējas savas negatīvās emocijas transformēt pozitīvās, tāpēc arī gan viņām, gan sanitārītēm, būtu vēlams, vismaz, sociālo darbinieču individuālais un grupveida psiholoģiskais atbalsts, bet vēl labāk – arī seansi pie psihoterapeita/es.

Sociālās aprūpes mājā ''Gauja'' strādājošās sociālās darbinieces atsakās pārstāvēt intereses un risināt konfliktsituācijas, gan darbinieču, gan arī iemītnieku, kā šīs institūcijas ietvaros, tā arī citās institūcijās, - jo arī pašas baidās, ka tiks atlaistas no darba.
Varbūt tomēr vismaz kādai daļai no darbiniecēm būtu reiz jāsaņemas un jāvēršas piemēram, Latvijas Ārstniecības un aprūpes darbinieku arodsavienībā (LĀADA) Vaļņu iela 32, 507.kab.,
Rīga, LV – 1050
Tālr./Fakss: 6 7225877
E-pasts: birojs@laada.apollo.lv

LĀADA priekšsēdētāja - Daina BRŪVELE, priekšsēdētājas vietniece - Antra LĪNE.

Neatkarīgi no atalgojuma ir sanitārītes, kurām iemītnieki uzdrošinās palūgt kaut ko vairāk palīdzēt un ir sanitārītes, kurām mazāk un ir sanitārītes, kuras labprāt izdara kaut ko vienu, bet citas kaut ko citu - tas ir atkarīgs no sanitārīšu spējām, iespējām, iemaņām, uzskatiem, interesēm, veselības stāvokļa, atmiņas, domāšanas ātruma, strādāšanas ātruma, centības, resursiem, uzticamības, godīguma, iejūtības, sapratnes un atsaucības līmeņa.
Direktorīte darbā ir pieņēmusi tādas sanitārītes, no kurām lielākai daļai ir godīga un labestīga attieksme pret iemītniekiem.


Pavāru darbs un ar ēdināšanu saistītās domstarpības

Sociālās aprūpes mājā ''Gauja'' strādā viena pavāru palīdze un trīs pavāres, – divas strādā darba dienās un viena – izejamās dienās. Darba dienās pavāres gatavo ēdienus, ne tikai aprūpes mājas iemītniekiem un darbiniekiem, bet arī bērnu dārza audzēkņiem, jo bērnudārzs atrodas zem viena jumta kopā ar aprūpes māju.
Parasti ēdienkarte nav ieplānota pat nākamai dienai, jo to, ko piegādātājs atved no rīta, tas arī tajā dienā, tiek gatavots.
Uz vienu iemītnieku dienā tiekot iedalīts apmēram 1Ls.

Ar ēdināšanu ir apmierināti tie iemītnieki, kuri ir visēdāji un kuriem ir labs veselības stāvoklis un, tieši tāpēc viņi var ēst visus piedāvātos ēdienus un, kuriem konkrētās maltītes piedāvājums konkrētai ēdienreizei liekas atbilstošs un, kuriem ēdieni ir pierasti un labi garšo, jo tieši tie saņem visdaudzveidīgākos
ēdienus.
Savukārt, tie iemītnieki, kuriem veselības stāvoklis ir tāds, ka viņi ir spiesti atturēties no konkrētu produktu lietošanas, un / vai kuri ētisku vai kādu citu uzskatu dēļ, atsakās lietot kādas konkrētas produktu grupas, un / vai ir zināšanas, ka konkrētais dzēriens vai ēdiens nav piemērots konkrētai ēdienreizei – jūtas apdalīti, jo viņiem vai nu vispār jāiztiek no maizes vien, vai arī gandrīz katru dienu personīgi pavārītēm jāatgādina par savām vajadzībām.
Jebkurā gadījumā viņu ēdienkarte ir daudz, daudz vienmuļāka, jo parasti viņiem papildus produkti netiek iepirkti.
Vienkāršāk ir pateikt, - ko var gribēt, te jau tāda nabagmāja vien ir - nekā meklēt problēmu risinājumus.

Kāda iemesla dēļ, tad Mārupes, Rēzeknes un Daugavpils pansionātā ir ievērojamāka pretimnākšana ēdiena daudzveidības un piemērotības ziņā, nekā šajā aprūpes mājā!?
Nu, piemēram, lūk, kas rakstīts par Daugavpils pansionātu:

''V. Plonis pabijis daudzos Eiropas valstu pansionātos un secinājis, ka tādas ēdienkartes kā Daugavpilī nav nekur. Parasti ēdienkarti visur sastāda nedēļai, bet Daugavpils pansionātā – pēc klienta vēlēšanās katrai dienai. Direktora teikto apstiprināja ēdnīcas vadītāja Tatjana Kapustina, kas ilgi stāstīja, kādi ēdieni tiek piedāvāti pansionāta iemītniekiem. Jāpiebilst, ka ēdamgaldi atvesti no Itālijas. Pie tiem komfortabli jūtas ratiņnieki.''
[http://www.tvnet.lv/sievietem/dzive/80422-dzive_pansionata_gan_ar_asaram_gan_milestibu/print]



Kāda iemesla dēļ būtu ļoti nepieciešama sociālā aprūpētāja

Ja sociālajā aprūpes mājā ''Gauja'' uz pilnu darba slodzi strādātu sociālā aprūpētāja, tad viņa varētu sekot līdzi tam, lai pavārītes atceras pagatavot ēdienu arī tiem iemītniekiem, kuriem nepieciešama drusciņ citādāka ēdienkarte.
Viņa varētu arī palīdzēt sanitārītēm pabarot iemītniekus, lai visiem paspētu iedot silto ēdienu.
Viņa varētu kopā ar iemītniekiem pagatavot kaut ko garšīgu.
Viņa varētu atnest no veikaliem iemītnieku pasūtītās preces un produktus, vai arī pavadīt iemītniekus uz veikaliem vai dienas centru un atpakaļ.
Viņa varētu apzināt iemītnieku intereses, gaumes un veikt aptaujas, apkopot ierosinājumus, lai maksimāli sniegtie pakalpojumi atbilstu iemītnieku interesēm un vajadzībām.

Tiem iemītniekiem, kuri jūtas ļoti nedroši vai arī tiem iemītniekiem, kuriem atmiņa vairs nestrādā pietiekoši labi – ir vajadzīga sociālās aprūpētājas aizgādniecība par viņu personīgajām mantām un viņai būtu vēlams palīdzēt iezīmēt iemītnieku personīgās mantas, protams, tikai tiem iemītniekiem, kuriem šāda palīdzība ir vajadzīga.


Personīgās drēbes un to mazgāšana un citas personīgās lietas

Sociālās aprūpes mājā ''Gauja'' šobrīd strādā arī veļas mazgātāja un saimniecības māsa, kura izdala izmazgātās un izgludinātās drēbes, higiēniskās preces, kā arī palīdz sanitārītēm, viņas darba dienās, izdalīt ēdienu.
Ļoti būtu nepieciešams, savlaicīgi, informēt tikko uz aprūpes māju dzīvot atnākošos cilvēkus un, vajadzības gadījumā, arī viņu tuviniekus, ka drēbes mazgāšanā vēlams nodot ar lieliem burtiem iešūtiem vārdiem un uzvārdiem un, ka pat ar visiem iniciāļiem nav droši nodot kopīgā mazgāšanā kabatlakatiņus, personīgos galdautiņus, gultas veļu, zeķes, cimdus kā arī citus īpaši dārgus vai mīļus auduma gabalus, jo tos pastāv pieredze, ka iemītnieki nesaņem atpakaļ.
Tas pats attiecas uz personīgo trauku nodošanu mazgāšanā pie kopīgās izlietnes. Ja arī kāda darbiniece aiznes personīgos traukus, tad viņai arī tajā pašā dienā uzstājīgi jāprasa tos atpakaļ.
Tiem iemītniekiem, kuri jūtas ļoti nedroši vai arī tiem iemītniekiem, kuriem atmiņa vairs nestrādā pietiekoši labi – ir vajadzīga sociālās aprūpētājas aizgādniecība par viņu personīgajām mantām un viņai būtu vēlams palīdzēt iezīmēt iemītnieku personīgās mantas, protams, tikai tiem iemītniekiem, kuriem šāda palīdzība ir vajadzīga.
Būtu ļoti, ļoti vēlams, lai iemītnieki savlaicīgi tiktu brīdināti par to, ka savu naudiņu un vērtslietas atstāt istabā ir ļoti, ļoti riskanti – pat vienvietīgā aizslēgtā istabiņā!.
Naudiņu ir, vai nu jānēsā līdzi, vai arī jānodod grāmatvedei glabāšanai seifā.

Vides sakopšana

Dārzniece pagalmā esošās puķu dobes ravē un laista un veic arī sētnieces pienākumus.

Remontstrādnieks vasarā pļauj zālienu un laista to.
Iemītniekiem par brīvu nopērk spuldzītes un ieskrūvē tās.
Viņš veic dažādus remontdarbus telpās – ar urbi ieurbj caurumiņus sienās vai durvīs, lai varētu tur ievietot naglas ar kurām piestiprināt pie durvīm pakaramos un pie sienām paklājus, attēlu rāmjus un plauktus.
Viņš piepumpē riepas ratiņkrēsliem, labo tos, kā arī labo citu inventāru – speciālās gultas, mēbeles, radio aparātus un veic dažus kanalizācija darbus.
Kad vajag viņš arī veic līdzīgus darbus blakus esošajā bērnudārzā ''Lapsiņa''.
Paralēli saviem tiešajiem pienākumiem, viņš palīdz sanitārītēm gultā iecelt uz grīdas nokritušus vai pakritušus iemītniekus, kā arī iecelt vai izcelt iemītniekus no riteņkrēsliem vai sēdvannas.
Viņš mācību gada piektdienās ved ar mikroautobusu dažas iemītnieces uz Inčukalna vidusskolas baseinu un tur palīdz viņām iekāpt un izkāpt no tā ārā.
Remontstrādnieks ved ar mikroautobusu iemītniekus pie medicīnas speciālistiem un no slimnīcām ved atpakaļ iemītniekus uz sociālo aprūpes māju ''Gauja''.
Viņš to dara, tajos gadījumos kad tas ir nepieciešams, arī kopā ar direktores vietnieku un arī tajās reizēs, ik pa laikam, iemītnieki tiek vesti ar vieglo automašīnu.

Iemītnieki

Sociālās aprūpes mājā ''Gauja'' iemītnieki ir ar dažādām problēmām – ne tikai fiziskām, garīgām, psihiskām, redzes, dzirdes, izrunas, gremošanas un kaitīgo vielu atkarības problēmām.
Dažas darbinieces un daži iemītnieki visvairāk atļaujas darīt pāri cilvēkiem ar atmiņas, garīgām un runas problēmām, kā arī tām iemītniecēm, kurām ir kluss, kautrīgs raksturs. Piemēram, saimniecības māsa emocionāli vampīriski sabrēc uz tiem, kas nesadod viņai pretī un iemītniekam Anatolijam sagāž saldo ēdienu kopā ar zupu vienā bļodā, bet iemītnieks Oskars dzērumā grābstās gar sieviešu krūtīm un ceļgaliem.
Arīdzan pārvietošanās iespējas iemītniekiem ir dažādas, jo ir iemītnieki, kas ir piesaistīti pie gultas, ir iemītnieki, kas tikai spēj iesēdināti ratiņkrēslos kādu laiku nosēdēt, bet nespēj paši ar tiem patstāvīgi pārvietoties, tāpēc ir ļoti nepieciešami pavadoņi, nu vismaz siltajā sezonā – brīvprātīgi palīgi.
Ir iemītnieki, kuru ķermeņa masa ir pārāk liela, lai tos varētu pārcilāt un palīdzēt tiem iekļūt mikroautobusā, tāpēc ir ļoti, ļoti nepieciešams viegli pārvietojams gultas pacēlājs, tādas šauras nestuves uz riteņiem, kādas ir ātrās palīdzības brigādēm, un arī mikroautobuss ar pacēlāju, tāpēc būtu ļoti jauki, ja pieteiktos sponsori, kas palīdzētu to visu iegādāties.
Re: dzīves stāsts no Anitas

Izlasiet. Es apbrīnoju šo sievieti.
Re: dzīves stāsts no Anitas

Anita raksta , turot pildspalvu zobos. Rokas viņu neklausa.
Re: dzīves stāsts no Anitas

Garsia Markess atpušas.
Re: dzīves stāsts no Anitas

Visu cieņu cilvēkam.
Re: dzīves stāsts no Anitas

Vienvārdsakot - nabadzība. Nav tā, nav šitā, nebūs, .... Tie, kam būtu jādara, paši pārguruši.
Anita malacis, ne katrs "mācīties spējīgais" spēj tik garu tekstu ar skaidru domu un bez kļūdām sarakstīt.
Re: dzīves stāsts no Anitas

Šeit nevienam nebija ko īpašu teikt.

Valsts, kurā slimie, vecie, mazie, neaizsargātie ir pedējā vietā nekam nav derīga. Bet valsts veido cilvēki un kādi ir cilvēki, tāda arī ir viņu valsts.

Turpiniet tādā garā, tautieši.
Re: dzīves stāsts no Anitas

kur tik gudrs viens te mums, pats neko jēdzīgu nepateici:)))
Re: dzīves stāsts no Anitas

pansionātos notiek šausmu lietas! iemītnieku labsajūtai un izklaidei netiek nodrošinātas pat vis elementārākās lietas. Pati esmu strādājusi, zinu. Cilvēki ir izmisumā, jūk prātā, degradējās.
Viņi atdod visu savu pensiju, pluss radinieki piemaksā, bet pretī nesaņem-neko! Jumts ir virs galvas, ēdiens ir-pietiek!
šī sistēma ir sapuvusi un galīgi greiza!
Re: dzīves stāsts no Anitas

Sveicināta!
Es dzīvoju arī pansionātā SAC Zemgale daudzus gadus. Esmu staigājoša. Mums
ir iemītnieku lietošanā seši datori. Datorklase atvērta no 7,00 līdz 17,00.
Nāk arī trīs cilvēki no gulošo korpusiem darboties. Domāju ka salīdzinot ar citiem
pansionātiem. Mūsu pansionātā aprūpe ir varbūt vislabākā. Pēdējā laikā mediķi naktis nestrādā. Daktere strādā no 8,00līdz 16,00 Medmāsas no 8,00līdz 20,00 Pie gulosiem
aprūpētājas strādā visu dienakti
Re: dzīves stāsts no Anitas

Viss ir tik slikti, ka nav skaidrs, kāpēc, tad nebrauc uz mājām un neprasa visu kopšanu no mātes un māsas? Kur viens cilvēks var būt tik neapmierināts un visur bāž savu degunu, kāda viņai daļa, kas notiek citos pansionātos, cik maksā sanitārēm un cik katra maksā nodokļus! Lai priecājas, ka ir kāds, kas par viņu rūpējas, ka ir atsevišķa istaba, ka ir dators, ka ir paēdusi un apkopta! Nu televīzijā neizskatījās, ka viņa nav apkopta!
Re: dzīves stāsts no Anitas

to vajadzetu nolasit deputatiem.
katru rītu.
to vajadzeetu nolasiit ES Briselee pie zemnieku subsiidijaam mītiņā un angļu valodā - skaļi- jo apdala visaadi muus, bet ciesh visvajakie.
mūsu valstī deputāti un ex deputāti, viņu ģimenes locekļi ir vissvarīgākie, pēc tautas kalpiem nemaz neizskatās, bet pēc kakla kungiem.
Re: dzīves stāsts no Anitas

tev nav kauns, tas skaidrs, visdrīzāk esi no tām pretīgajām un ciniskajām personām kas barojas no šiem grūtdieņiem un nu jūtas atmaskoti.Paldies drosmīgajai un nevienaldzīgajai Anitai, kas ne tikai par sevi rūpējas!
Paskatīsimies, vai visā valstī būs kāds deputāts vai zaglis-miljonārs, kas sniegs palīdzīgu roku un vismaz nēzdodziņu izvilks (vismaz 500 -vakariņu cenu noziedos)
Re: dzīves stāsts no Anitas

Ienāca prātā ķecerīga doma! Vai šī Anita var būt tā pati delfinārijas palagu rakstītāja?
Re: dzīves stāsts no Anitas

ja tu zinātu, kādas grūtības sagada rakstīšana šai sievietei Anitai, ar kādam grūtībām un neatlaidību viņai tomēr izdevas iegūt izglītību, prasmi literāri, sakarīgi izteikt savu domu, bet raksta viņa tūrot zobos kadu priekšmetu(zobu birsti, zīmuli), tad laikam tu negvelztu šadas muļķibas. Lai uzrakstītu šo rakstu avīzei viņai vajadzēja nevienu nedēļu vien.
Re: dzīves stāsts no Anitas

Autors: ???
Datums: 29.10.12. 10:18


Tev, acīmredzot, tikai viena doma prātā - ņirgāties. Viss tev viens par ko līst ņirgāties - vai tavs izvēlētais ņirgu upuris pie gultas piekalts cilvēks, vai cits.
Cilvēciņ, tu esi atbaidoša apmēra pretīgumu jau sasniedzis...
 Atbildēt uz šo ziņojumu
 Tavs vārds:
 Tavs e-pasts:
 Temats:
  
 
DELFI darbs
IT SPECIĀLISTS/-E
Primera Air Nordic
Konkurss beidzas 2014-08-31

Darbinieku meklēšana 
TŪKSTOŠIEM vakanču 
Dzesēšanas un kondicionēšanas projektu vadītājs/-a
Baltic Master

Vakance Tev!
Vadītāju vakances 
DELFI ceļojumi
Kontakti | Atsauksmes | Par Delfi | Komentāri portālā | Lietošanas noteikumi | Reklāma@DELFI | RSS | mDELFI | Delfi.ee | Delfi.lt | Delfi.ua
Copyright © AS DELFI. All rights reserved.